Teritorija Lielupes krasta palienē tika pārveidota 1964.g., izbūvējot Lielupes attīrīšanas iekārtas, mūsdienās, pēc to darbības beigām, tai ir gan ainaviski, gan telpiski pasakains potenciāls, kā funkcionāli lokālā, tā arī reģionālā mērogā. Simbioze starp dabas ainavu un arhitektonisku, funkcionāli veidotu cilvēka telpu šajā kontekstā ir vitāla nepieciešamība. Tādēļ ļoti skaidri tiek definētas lomas šajā sadarbībā – cilvēks un viņa roku darbs, tajā skaitā arhitektūra, ienākot palienē, pieņem tās noteikumus un tiek tai pakārtota, aizņemoties tikai tik daudz cik nepieciešams.

Metode

Sabiedrības izpratne par arhitektūru un telpiskās vides formācijām lielākoties notiek caur stāstiem, jo arhitektūras dzīvotspēja ir pirmkārt atkarīga no tā vai sabiedrība pieņem un saprot konkrēto objektu vai to virkni. Stāstu klāsts rada tēlu kopumu jeb sociālo iztēlojumu, kas ir saikne starp cilvēkiem, vietu, laiku (bijušo un esošo), veidojot nākotnes vīzijas cilvēku apziņā. Sociālais iztēlojums veido kopienas kolektīvo atmiņu un kopības sajūtu, kas savukārt rada piederības sajūtu konkrētai vietai. Šiem stāstiem ir jābūt tik pat nozīmīgiem kā pašiem objektiem, to arhitektoniski telpiskai kvalitātei, estētikai un funkcionalitātei. Pretēji, iznīcinot telpiskās vēsturiskās liecības, tiek iznīcināta arī daļa no sociālā iztēlojuma un kolektīvās atmiņas, tiek grauta vietas identitāte.

Kā pamats diplomdarba priekšlikumam kalpo metode, kas balstās idejā, ka ļoti būtiski telpisko struktūru izveidē ir to daļēja nepabeigtība, ar to saprotot telpiskās sakārtotības līmeni. Telpiskajās struktūrās būtiski atstāt vietu to lietotāju interpretācijai, neradot pabeigtības sajūtu, kas bieži vien ir nospiedoša. Šāda pat attieksme var tikt lietota attiecībās starp dabisko un mākslīgo, cilvēka veidoto telpu. Uztverot arhitektūru kā telpisku sakārtotības līmeni, tas paver plašāku iespēju klāstu tās lietotājiem, kas ir vissvarīgākais arhitektūras uzdevums.

Problemātika

Šodien galvenā cilvēku plūsma pilsētā no Rīgas ienāk Bulduros un pludlīnijā nokļūst pilsētas centrā. Sākot no Bulduriem līdz pat Dubultiem var runāt par Jūrmalas daļu, kas ir „pa ceļam” katram interesentam, kur arī izvietojas visas pilsētas funkcijas. Attiecīgi pilsētas rietumu un austrumu gali paliek „aiz kadra”, kas vēsturiski dažādu iemeslu dēļ tā nav bijis. Rezultātā šīs tālākās pilsētas daļas – Sloka, Kauguri rietumos un Lielupe, Stirnurags, Buļļuciems austrumos ir kļuvušas par vietu vienīgi dzīvošanai jeb dzīvotnes. Austrumu daļas situāciju vēl būtiski ietekmē dzelzceļa šķērsojums, kas „nogriež” apkaimi no pārējās pilsētas, apgrūtinot tajā gan nokļūšanu, gan jebkādas sociālas aktivitātes.

Centieni panākt attīstības līdzsvaru, kas bija manāmi Jūrmalas pilsētas attīstības stratēģijā 2010. – 2030.gadam vairākās pozīcijās līdz tikko apstiprinātajam Jūrmalas pilsētas Teritorijas plānojumam nav izdzīvojuši. Šāds liktenis arī ir piemeklējis bijušo attītīšanas iekārtu teritoriju Lielupes krastā, tās attīstību ierobežojot no attīstības teritorijas un daudzveidīgas biznesa vides līdz vien jahtu ostas teritorijai. Šāds pavērsiens apdraud un ierobežo visas Buļļuciema, Stirnuraga un Lielupes apkaimes harmonisku attīstību un, zināmā mērā, attīstību vispār.

Lielupes telpas iespējamās attīstības kontekstā pētot applūstošās teritorijas, īpaši izceļas bijušo attīrīšanas iekārtu teritorija Lielupes grīvā. Tā ir vienīgā teritorija visas pilsētas garumā, kas ir cilvēka darbības pilnīgi pārveidota bijusī paliene. Šāda degradēta un neizmantota vide ar milzīgu vietas un ainavas potenciālu ir unikāla iespēja savest atkal kopā cilvēku un upi, ļaujot radīt augstvērtīgu un sabiedrībai vitāli nepieciešamo publisko telpu pie ūdens.

Būtiska problēma gan apkaimes, gan visas pilsētas mērogā ir radusies ar Lielupes ostu. Tā vēsturiski bija izveidojusies bijušā zvejnieku kolhoza „Uzvara” (vēlāk A/S „Jūras līcis”) teritorijā Buļļuciemā. Uz šo brīdi Lielupes osta ir pasludināta par slēgtu smilšu sanesumu dēļ upes grīvā. Vēsturiskā teritorija pēc spēkā esošā detālplānojuma paredzēta citai izmantošanai, kas nav saistīta ar ostas funkciju un pašvaldības interesēm. Lielupes ostas attīstība tiek saistīta ar starptautiska līmeņa jahtu tūrismu, taču lai uz to tiektos nepieciešama mola izbūve pašā Lielupes ietekā, kas stieptos kilometru jūras līcī un pasargātu upes grīvu no aizsērēšanas. Lielupes izmantošanas plānā, kas pieņemts šī gada vasarā mols paredzēts kopā ar izbūvētu nišu jeb kabatu, kas šādā risinājumā būtu sava veida kompromiss problēmai, ka ostas pārvaldībā upes grīvā nav sauszemes teritoriju. Taču upes neskarto un unikālo telpu un ainavu kopumā risinājums ietekmētu viennozīmīgi negatīvi un degradējoši.

Upes promenāde

Pilsētbūvnieciskā mērogā diplomprojekts risina promenādes izveides priekšlikumu gar Lielupes kreiso krastu. Tā ir ideja, kas parādījās Jūrmalas pilsētas Teritorijas plānojuma turpmākajiem 12 gadiem I redakcijā, taču līdz galīgai redakcijai tā arī netika. Konkrētajā posmā promenāde ļautu telpiski un funkcionāli ērti savienot Buļļuciemu ar Stirnuragu un pārējo pilsētu. Promenāde veidota kā funkcionāla ass ietverot atpūtas zonas un dažādus pieturas punktus, kā, piemēram, saldējuma, kafijas vai citu produktu kioskus, gan arī dažāda atpūtas un sporta inventāra nomas punktus.

Palienes skatuve

Daugava Rīgas teritorijā laikiem un saimniekiem mijoties ir mainīta un grozīta un tās krasti stiprināti un uzbērti bez mēra, līdz visbeidzot Rīgā pali kā parādība ir izskausta, pavisam ar hidroelektrostaciju izbūvi. Lielupē pali vēl aizvien ir pavasara būtiskākais notikums lielākajai daļai jūrmalnieku. Pali ir skaists un zīmīgs gadalaiku rita mirklis, kad skaidri iezīmējas dabas vēlme un spars mosties no ziemas miega. Šis mirklis ir svētku vērts!

Cara laikā 19.gs. vidū tika svinētas „upes kāzas”, kad pēc Miķeļiem beidzās zivju taupāmais laiks. Kāpēc gan nevarētu svinēt palus, lai atgrieztu dzīvību Lielupes krastos. Diplomprojekta ietvaros ir izstrādāts mets Lielupes palienes skatuvei, kas ir laipu un vertikālu atpūtas „plauktu” sistēma. Skatuves dzīves kulminācija ir palu laikā, kad laipas vairākos līmeņos pilda ļaudis ar skatiem pavadot ledus iešanu Lielupē. Palienes skatuve veidota no bijušo attīrīšanas iekārtu teritorijas ziemeļaustrumu gala, no vietas kur sākas izbūvētais kanalizācijas spiedvads, kas šķērso palienu un zem Lielupes turpinās līdz pat Daugavgrīvas attīrīšanas iekārtām. Savukārt palienes skatuve funkcionāli un telpiski Lielupes kreisajā krastā noslēdzas ar sabiedriskā ūdenstransporta kuģīša pieturvietu.

Palienes skatuve skatā no ūdens, sākoties ar kuģīša piestātni Slēperu līkumā, pie pašas Lielupes ietekas jūras līcī, veido savdabīgus Jūrmalas „vārtus”, kas iezīmē Jūrmalas ainavu gan telpiski, gan sižetiski. Laipu sistēma no paša Lielupes krasta ved nācēju, to iepazīstinot ar palienes dabas vērtībām.

Jahtu osta un laivu eliņi

Pāri palienei, tuvojoties bijušo attīrīšanas iekārtu teritorijai, skatam paveras ostas baseins. Prasme un prakse „iebūvēties” ūdenī vērojama jau daudzās vietās pasaulē un arī Latvijā, taču rast iespēju aicināt ūdeni iekšzemē ir mazāk sastopama. Konkrētajā gadījumā 1964.g. Lielupes palienei teritorija tika atņemta, izbūvējot betona nosēdbaseinus, toleranta rīcība būtu vismaz daļu no tās atdot upei atpakaļ. Lai jau esošo nosēdbaseinu izmantotu kuģošanas un ostas vajadzībām tas jāpadziļina un jāizveido pārrāvums betonētajos baseina krastos. Baseina labajā krastā organizēti laivu eliņi, kas diplomprojekta priekšlikumā tiek pārvietoti no Buļļuciemam pieguļošās pludmales, kuru rezultātā būtu iespējams padarīt par rekreācijas zonu dzīvojamās apbūves tiešā tuvumā. Ostas baseina rietumu krasts veidots kā telpiski vienots objekts, apvienojot „zem viena jumta” visas starptautiskai jahtu ostai nepieciešamās funkcijas. Funkcionāli tas sadalīts neatkarīgos apjomos, kas savienoti ar segtu ārtelpu.

Laivu būve

Nokļūstot līdz bijušo attīrīšanas iekārtu teritorijai, laipu sistēma turpinās cauri laivu būves apjomu pārim, stāstot nākamo posmu no Jūrmalas vēstures, tagadnes un nākotnes. Funkcija sakņojas Jūrmalas kā zvejniekciemu virknes vēsturiskajā attīstībā un īpaši izceļot ne tik senā pagātnē pieredzēto eksperimentālo laivu rūpnīcu „Dzintars”. Jūrmalā ir vitāla nepieciešamība attīstīt inovatīvo ražošanu, kas spētu konkurēt plašā tirgū. Tik ūdeņiem bagātā vietā kā Jūrmala ir jābūt iespējai pasūtīt un iegādāties tādu izstrādājumu kā koka laiva, tam jāpieder pie pilsētas „vizītkartes”. Attiecīgi, veicot ceļa posmu cauri laivu būvei, ceļotājs nonāk teritorijas centrālajā laukumā – zivju tirgū, kur noteikti tam lemts nogaršot kādu kūpinājumu.

Kūts un ganības

Būtisks pieturas punkts upes krasta promenādes garumā uz ziemeļiem no tirgus laukuma ir kādreizējās militārās garāžas, kuras diplomprojekta ietvaros piedāvāts atkalizmantot, kā kūtis govīm un zirgiem, kas ganītos palienes pļavās. Pļavu galvenā problēma ir to aizaugšana un tās efektīvākais risinājums – ganīšana, kas vēsturiski bija iesakņojusies un sevi jau apliecinājusi, tā mūsdienās vēl varētu tikt papildināta ar nelielu piena produktu ražotni un kiosku kādreizējo militāro garāžu telpās, kas uzvērtas uz promenādes ass.

Krogs un kempings

Lielupes gultnes vairākkārtējas maiņas dēļ neskaidra ir kļuvusi Stirnuraga „novietne” (starp administratīvo pilsētas daļas nosaukumu un ģeogrāfisko zemes raga vārdu). Šis fakts, kā arī stāsts par Plosta krogu un tā daudzajām pārcelšanās reizēm, līdz tas visbeidzot palicis netālu no šī brīža bijušo attīrīšanas iekārtu teritorijas, papildina tīri funkcionālo nepieciešamību pēc vienkāršas ēdināšanas un atpūtas vietas Lielupes krastā. Šādai publiskai funkcijai upes krastā ir jābūt kā ceļa mērķim, kas ir tā vērts to mērot. Rezultātā, uz dienvidiem no tirgus laukuma izveidojot pauguru palienes pļavas dienvidaustrumu pusē, izmantojot ostas baseina un attekas padziļināšanā radušos grunti, uz tā tiek novietots restorāns / krogs. Šādi tiek akcentēts un uztverei padarīts skaidrāks Stirnuraga „noslīdējušais” novietojums.

Lielāko palienes daļu uz rietumiem no bijušo attīrīšanas iekārtu teritorijas un Stirnuraga kroga aizņem aktīvās atpūtas zona un kempings. Visas funkcijas, kas paredzētas applūstošajā teritorijā netiek būtiski ietekmētas no ūdens svārstībām. Ja ūdens līmenis Lielupē ir pārāk augsts, var taču volejbolu arī nespēlēt.

Ideju inkubators

Visbeidzot tirgus laukuma rietumu daļu iezīmē ideju inkubatora apjoms. Ēkas funkcionālais pamatojums tiek bāzēts Jūrmalas pilsētas attīstības stratēģijas 2010 – 2030 noteiktajā Jūrmalas attīstības prioritātē: Daudzveidīga uzņēmējdarbība. Prioritātes sasniegšanai vitāls ir radošais un inovatīvais pienesums. Šim pasākumu kopumam ir nepieciešama „mājvieta”, kas spētu uzlādēt, motivēt un iedvesmot cilvēkus jaunām idejām. Ideju inkubatora apjoms bijušo attīrīšanas iekārtu teritorijā veidots kā teritorijas „vārtu” motīvs tai tuvojoties no sauszemes, tajā pašā laikā neaizmirstot par visas pilsētas mugurkaulu – Lielupi.

Diplomprojektā aplūkojamās teritorijas robežās spilgti izceļas savulaik uzbērtais kalns, kas sniedzas 8 m augstumā, slēpjot sevī sešas 10 m diametrā ieraktas attīrīšanas iekārtas (betona grodus). Šajā vietā tika sākta notekūdeņu attīrīšana, kad vēl ierīces darbojās, tāpat arī jebkura uzņēmējdarbība vai darbība vispār sākas ar ideju. Ideju inkubatora apjoms telpiski apvijas esošajam attīrīšanas iekārtu kalnam, akcentējot tā esamību un mainot tā polaritāti uz pretējo – kalns kļūst par telpu (mass and void). Nākamajā solī apjoms reaģē uz apkārtējo kontekstu, paceļoties virs dabā esoša un projektā ietverta ceļa, kurš veido cilpu teritorijas saiknē ar pārējo pilsētu. Tāpat šis pacēlums pret teritorijas centrālo vietu – tirgus laukumu veido galveno ieejas motīvu. Ēkas 1.stāvā izvietotā izstāžu zāle ir veidota ap sešiem betona grodiem, kas kalpo gan kā gaismas šahtas telpas interjerā, gan kā domu „kabineti”. Bez izstāžu zāles ēkas 1.stāva līmenī vēl izvietotas ēkas nosacīti atvērtākās funkcijas – bibliotēka un kafejnīca. Tālāk ēkas nākamais līmenis sākas pamazām kāpjot augstāk un augstāk pa pandusiem, organizējot telpas visā to garumā – darbnīcas, satikšanās un apspriežu telpas, kā arī konferenču zāle.